Best practice examples (Latvia)
Sveiki, mani sauc Inga. Mans stāsts nebūs par pasakām un būs tieši par tām. Šodien es esmu Projektu vadītāja, Koučs un personīgās izaugsmes treneris, spēļu ražotājs, akupresūras un aromterapijas masieris un dažādu veidu terapeits – krāsu terapeits, aromterapeits un vēl. Kāpēc gribu pastāstīt par savu krāsainību un daudzveidību, tāpēc, ka tas ir mans stāsts un stāsts par mani.
Es uzaugu labā ģimenē, bet trūcīgā. Kad beidzu vidusskolu man nebija līdzekļu iestāties augstskolā un arī skolā nebiju teicamnieci, lai tiktu budžetā. Ļoti neilgi pēc vidusskolas beigšanas es stājos laulībā un man piedzima meita. Mana laulība nebija izdevusies. Tajā dienā es apsolīju sev, ka es nekad nepadošos uz savu dzīvi un manu bērnu dzīvi.
Es aizņēmos naudu un aizgāju uz grāmatvedības kursiem, neilgi pēc kursu beigšanas es atradu darbu. Sāku kā grāmatveža palīgs, bet jau pēc 3 mēnešiem es biju galvenā grāmatvede 22 uzņēmumos. Es iestājos universitātē un sāku studēt Biznesa vadību un ekonomiku. Tajā laikā man pieteicās otra meita un veselības dēļ universitāti nācās pamest. Pēc tam sākās mana “lielā dzīve”. Šķiršanās. Bērnus es audzināju viena pati arī finansiāls atbalsts bija minimāls. Strādāju trijos darbos un mēdzu aizmigt gatavojot ēst, pamostoties tikai tad, kad māja jau pilna ar dūmiem. Karjera likās spīdoša no meitas uzņēmuma grāmatvedes līdz mātes uzņēmuma galvenajai grāmatvedei. Es strādāju ļoti smagi un pāris savām robežām. Bija bail zaudēt darbu, palikt bez līdzekļiem. Man nebija drošības spilvena aiz muguras, es biju sev tikai pati. Pati veidoju savus drošības spilvenus, strādājot vairākos darbos, ja viens būs prom, cits paliks. Arī izglītībai neatmetu ar roku, atjaunojos augstskolā, taču nespēju fiansiāli to pacelt un atkal aizgāju prom. Meklēju daudz un dažādas bezmaksas izglītības iespējas – startēju Celtniecības koledžā uz arhitktiem, nepabeidzu, jo nevarēju savienot ar bērniem un darbu. Sāku mācīties lietvedību tehnikumā, nepabeidz, tas pats. Sāku mācīties Biznesa vadības koledžā, nepabeidzu. Triecieni nāca viens pēc otra, bet es turpināju meklēt, darīt, darboties. Tādā režīmā es nodzīvoju 10 gadus, tad nāca liktenīgais brīdis, kad mana veselība pateica pietiek. Un man nācās atskārst, ka dzīvē būs kaut kas jāmaina. Nācās konstatēt arī, ka mani bērni tajā ir cietuši, jo Mammas nekad nav, viņa strādā. Tā bija diena, kad es sapratu, ka nevar būt nekas sliktāks par to, ka tu esi tikai vienā profesijā, tev ir tikai viena izvēle un viss, bet arī kā visu apvienot idejas nebija.
Pēc saslimšanas man bija pusotru gadu garš rehabilitācijas periods, kad es nevarēju strādāt. Tajā laikā es satiku kādu cilvēku, kurš man pateica tikai vienu frāzi “Arī no viena punkta var paveikt ļoti daudz”. Tajā laikā es apsolīju sev, ka es izmainīšu savu dzīvi. Kaut arī es sēdēju mājās un strādāt nevarēju, es sāku mācīties attālinātajās mācībās. Apguvu dažādas profesijas. Es mācījos visu, kas man likās interesanti no sveču izgatavošanas līdz konfliktu menedžmenta, no krāsu terapijas līdz līderībai. Nepilnu divu gadu laikā es ieguvu vairāk kā 10 dažādus sertifikātus. Es pamazām sāku taisīt masāžas, vadīt jogas nodarbības un pats galvenais, ko man deva šie sertifikāti un visa šī izglītība bija manas izglītojošās spēles. Es sāku ražot izglītojošas spēles skolām un ne tikai. Manas spēles ir vismaz 40 Latvijas skolās, gan biznesa inkubatoros, gan mācību procesos. Es pati kontorlēju savu laiku, darīju to, kas mani iedvesmo un patīk. Atgriezās veselība, es atgriezos darbā. Bet darbā, kas man sirdij tuvs. Turpinu arī iesākto. Manai vecākajai meitai šobrīd ir 19 gadi, viņa studē Grinvičas universitātē. Un mana daudzpusīgā izglītība, daudzpusīgais skatījums uz lietām un notikumiem šobrīd ir mans spēks. Es vairs nebaidos zaudēt darbu, jo zinu, ka es varu daudz. Es izvēlos, darbu nevis darbs izvēlas mani. Un tas ir manas dzīves lielākais pluss. Turpinu izglītoties un turpināšu, jo tik daudz durvis cik man ir atvērusi mana izglītība, man nav atvēris nekas cits. Es šobrīd esmu pilnīgi vesela, krāsaina un laimīga. Dzīvē reizēm lietas nekāk viegli un par savu dzīvi ir jācīnās, bet tas vienmēr būs tā vērts. Katra izcīnītā cīņa man dzīvē ir spēkavots manai dvēselei. Un pats galvenais, kas mani iedvesmo ir tas, ka man ir ko dot – ne tikai sev, ne tikai saviem bērniem, bet arī līdzcilvēkiem.
